Varētu apgalvot, ka ģimenei ir pienākums tikt galā ar uzdevumiem, kas apmierinātu tās bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās vajadzības. Tai vajadzētu prast pildīt uzdevumus, kas ikdienā dabiski seko cits citam, būtu jāspēj risināt un mobilizēt ģimenes resursus krīzes situācijās. Taču tikai ļoti retos gadījumos, runājot par ģimenēm, kas audzina un aprūpē bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, var teikt, ka ģimenei ir pietiekami iekšējo spēku resursi, ko mobilizēt krīzes situācijās. Mēdz runāt par divām krīzēm, kas jāpārvar šīm ģimenēm. Pirmā krīze saistīta ar bērna funkcionālo traucējumu faktu. Otrā vijas cauri darbībām, kas ģimenei jāveic, lai „dzīve turpinātos”.

​

 Ģimenes psihoterapeite Virdžīnija Satīra (V.Satir) ir teikusi, ka visgrūtākais uzdevums pasaulē ir izaudzināt bērnu. Audzināt bērnu, kuram ir funkcionāli traucējumi, ir nesalīdzināmi grūtāk.

​

 Zviedru psihoanalītiķis Jorāns Šjēdēns (Göran Sjöden) uzskata, ka visiem cilvēkiem ir divas psiholoģiskās pamatvajadzības. Viena ir ikvienam piemītošās ilgas pēc beznosacījumu mīlestības. (Nav svarīgi, ko viņš spēj vai kā viņš izskatās. Cilvēks ir jāmīl tāpēc, ka viņš ir!) Otra ir prasme kontrolēt savas tieksmes. (Mēs nespēsim dzīvot sabiedrībā, ja nebūsim to iemācījušies.)

 

Velku biedrības īstenoto projektu mērķis ir:

​

• Palīdzēt ģimenei meklēt veidu, kā sadzīvot ar bērna funkcionālajiem traucējumiem.

• Atrast spēku atzīt un pieņemt, ka bērna attīstībai būs cits temps, nekā bija cerēts, un pašu dzīve – profesionālā karjera, brīvā laika pavadīšanas iespējas, personīgās intereses – iegūs jaunu veidu un jēgu.

• Mācīties meklēt profesionālus padomdevējus, kas bērnam nodrošinātu labāko aprūpi un attīstības iespējas, bet vecākiem - veidu, kā neizdegt un, rūpējoties par bērnu, pašiem nekļūt par aprūpes objektiem.