Taktilā stimulācija ir terapijas veids katram, kam nepieciešama relaksācija. Pozitīvās sajūtas, ko tā dod, ikvienam uzlabo dzīves kvalitāti, un taktilo stimulāciju nekad nav par vēlu sākt!

 

Attiecībā uz pieskāriena sajušanu, jāņem vērā dažādās ar ādu saistītās sajūtas un to iespaids uz cilvēku. Uz ādas atrodas saskares, spiediena, vibrācijas, sāpju, siltuma un aukstuma receptori. Kairinājums no ādas receptoriem pa nervu ceļiem nonāk cilvēka galvas smadzeņu daļās, ierosinot koordinējošo sistēmu (oksitocīna sistēma). Tas uzreiz atstāj iespaidu uz visu cilvēka ķermeni.

 

Taktilā stimulācija nozīmē apzinātu, strukturētu pieskārienu, kas aktivizē ādu, mūsu pirmo un lielāko maņu orgānu. Tas ir neiropsiholoģisks un neirofizioloģisks terapeitisks paņēmiens. Taktilo stimulāciju var arī uzskatīt par sajūtu trenēšanu, kā arī ikdienas kopšanas un apmācības metodi.

 

Vajadzība pēc pieskārieniem pieaug slimību, ievainojumu un funkciju zaudējumu gadījumos. Taktilā stimulācija ir pielāgota personām, kurām ir smadzeņu darbības, garīgās attīstības un/vai fiziski traucējumi, autisma iezīmes un pēcinsulta stāvoklis. Tas ir ievērojams palīglīdzeklis paliatīvajā aprūpē. Taktilo stimulāciju var pielietot visa cilvēka mūža garumā. Pieskārieniem ir liela terapeitiskā nozīme.

 

Profesores Čerstīnas Uvnēsas-Mūbergas pētījumi Karolinskas institūtā Zviedrijā un ārzemēs, Touch Research institūtā Floridā, ASV pierāda, ka pieskāriens mazina sāpes, reducē stresu, nostiprina ķermeni un gādā par labsajūtu, veicina nervu struktūras attīstību, uzlabo komunikatīvo spēju, palīdz izprast savu ķermeni, nostiprina saikni vecāku/bērnu/partneru starpā, samazina agresivitāti, palielina svaru bērniem un pieaugušajiem ar pamazinātu ķermeņa masu, stiprina imunitāti, uzlabo vēdera un zarnu darbību, rada mieru un apmierinājumu un uzlabo dzīves kvalitāti kopumā.

 

Āda ir lielākais maņu orgāns, apm. 2 m² kopumā. Āda attīstās pati pirmā. Tas ir pats nozīmīgākais maņu orgāns. Āda attīstās daudz ātrāk nekā dzirde un redze. Pētījumu pieredze rāda, ka bērns līdz 12.gadu vecumam pasauli uztver ar ādu 80%.

 

Bērni ar attīstības traucējumiem cieš no tā, ka viņu āda nesaņem pietiekošu daudzumu pieskārienu. Bērni, kuriem ir funkcionālie traucējumi, saņem mazāk stimulu nekā pārējie.

 

Ādā izvietotie receptori uztver visdažādākās sajūtas. Katram sajūtu tipam ir cita veida uztveršanas receptori. Ja nervu ceļi no receptoriem līdz smadzenēm ir kārtībā, cilvēks spēj uztvert visas sajūtas. Ja cilvēkam ir smadzeņu darbības traucējumi, sajūtas var būt atšķirīgas. Visvairāk receptoru ir kāju un roku pirkstgalos un ap muti.

 

Bērni, kuriem ir autisms, pieskārienus neuztver tā kā citi. Kaut arī viņiem ir raksturīga pārjutība, tajā pašā laikā viņiem ir pastiprināta vajadzība pēc pieskārieniem.

 

Darbā ar cerebrālo paralīzi, kustībām ir centrālā vieta. Lai indivīds spētu uztvert ķermeni kā vienotu veselumu, no brīža, kad bērns nostājas uz kājām, ir vajadzīgas kustības. Tās maksimāli atbalsta un atvieglo neirālo attīstību un organizētību. Kustības ir brīnišķīgs darbarīks, ko vecāki ātri vien iemācās izmantot.

 

Arī bērniem ar cerebrālo paralīzi kustības vajadzīgas vēl vairāk kā normāli attīstītam bērniem, jo nemitīgi ir jāatgādina par ķermeņa veseluma uztveri.

 

Ar pieskārienu mēs iedarbojamies ne tikai uz receptoriem, bet arī uz to sistēmu, kura saskaņo impulsus smadzenēs (oksitocīna sistēma). Šī sistēma nodrošina uztveri. Oksitocīna sistēma ir saistīta ar parasimpātisko nervu sistēmu. Parasimpātiskā nervu sistēma nomierina, dod labsajūtu.

 

Metodes pamatā ir veids, kādā mēs pieskaramies savai ādai dabiskā ceļā, piemēram, sevi beržot vai mazgājot. Metodi var atpazīt no pieskārieniem, kas tiek veikti pēc noteiktas sistēmas, radot paļāvības un drošības sajūtu. Līdztekus pieskārieniem, šī metode iekļauj arī dažādas pakāpes spiešanu vai roku uzlikšanu. Parasti rokas uzliek tieši uz ādas, taču reizēm var izdarīt manipulācijas arī virs apģērba. Iedarbojoties uz ādu tiešā veidā, ieteicams lietot auksti spiestu augu eļļu.

 

Taktilā stimulācija radusies daudzpusīgu novērojumu un pieredzes rezultātā. To vienmēr izmanto saskaņā ar indivīda vajadzībām un stāvokli.

 

Par taktilās stimulācijas plašo izmantošanas spektru speciālisti sāka interesēties tikai pagājušā gadsimta 70.gados, bet metodoloģiskas instrukcijas TS parādās pēc divdesmit gadiem, deviņdesmito gadu sākumā.

 

Šo metodi sociālās aprūpes ietvaros kopš 1970. gada ieviesusi bērnu aprūpes pasniedzēja Gunilla Birkestāda. 1984. gadā Gunilla strādāja medicīniskās aprūpes nozarē un atklāja saudzīgu roku pieskārienu nozīmi un pieskāriena neaizstājamību. Viņas pieredzes rezultātā pamazām tika attīstīta pieskāriena metode ārstniecībā, to izmantoja garīgi atpalikušo aprūpē, rehabilitācijā un izglītošanā. Kopš tā laika šī metode ir pilnībā attīstīta un šobrīd ietver noteiktu pieskārienu metodikas sistēmu. Kopš 1990. gada pastāv taktilās stimulācijas instrukcija.

 

Taktilā stimulācija