Izglītojam
„Velku biedrības” primārais mērķis - veicināt bērnu ar garīgās attīstības un citiem funkciju traucējumiem attīstību, iekļaušanos sabiedrībā, kā arī pašvērtības sajūtas veidošanos šajos bērnos. Sekundārais mērķis ir izglītot vecākus, kas audzina un aprūpē šos bērnus.
Bērna iedzimtie vai dzīves gaitā iegūtie garīgās attīstības traucējumi – būtiski izmaina kā bērna, tā arī viņa ģimenes dzīvi. Dzīve iegūst īpašu ritmu. Lai ģimene spētu pastāvēt, no brīža, kad vecāki uzņēmušies atbildību par šo bērnu, viņiem ir jāpārorientējas, jāmācās pielāgoties jaunajam stāvoklim un jāmaina pierastais dzīvesveids. Jaunās situācijas izvirzītās prasības ir pārbaudījums vecāku pašapziņai. Nereti bailes, vainas apziņa, bezpalīdzība ģimeni noved līdz fizisko un garīgo spēku izsīkumam. Ģimenes normālas funkcionalitātes nodrošināšanai ir vajadzīgas zināšanas un nepieciešams īpašs atbalsts, apziņas stiprināšana par personas lomu un atbilstību savas situācijas uzlabošanai. Starptautiskā pieredze apstiprina nepieciešamo resursu pieejamības neaizstājamo lomu ģimenes sistēmas funkcionalitātes nodrošināšanā.
„Velku biedrības” bērnu ar garīgās attīstības un citiem funkciju traucējumiem izglītojoši attīstošais darba process ir sācies 1991. gadā. Kopš 2000. gada, piesaistot dažādu palīdzības organizāciju un projektu konkursos iegūtos finanšu līdzekļus, tas notiek sekojoši:
· Tiek organizēts un vadīts bērnu ar funkcionāliem traucējumiem vecāku atbalsta grupu darbs;
· Vasarās tiek rīkotas bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem un viņu ģimeņu izglītojoši attīstošas
nometnes „Iesim kopā!”
· Gada pēdējā ceturksnī tiek rīkota bērnu/jauniešu ar smagiem garīgās attīstības un citiem funkcionāliem
traucējumiem vecāku ikgadējā divu dienu Nacionālā konference.
· Periodiski tiek aprobēti Ziemeļvalstu labās prakses piemēri cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem
aprūpē un izglītošanā, kā arī latviešu valodā tulkoti un izdoti attiecīgie informatīvie materiāli.
ASV un Eiropā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados klajā nākušās publikācijās daudz rakstīts par bērna attīstības traucējumu izraisīto fizisko un psihisko simptomu – noguruma, sāpju, depresijas, baiļu – ietekmi uz ģimeni. Liela nozīme piešķirta pašas ģimenes viedoklim, kas, audzinot bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, laika gaitā attīstās ģimenes sistēmā. Tādējādi praktiskā darbībā gūtās atziņas ģimenei var kļūt par problēmu risināšanas instrumentu. Ģimenes viedoklis ir tās vēsture vai sapratnes veids, kas nācis no tuviniekiem nolūkā atvieglot ģimenes piemērošanos krīzes situācijām. Pētījumos ir atklājušās bērnu un tēvu problēmas, mātes un tēva mazāka apmierinātība ar vecāku lomu, vilšanās partnerī, pazemināts vecāku kompetences līmenis, sociālā izolācija, laulību attiecību pasliktināšanās, grūtības ģimenes ikdienas gaitās, vairāk ierobežotas brīvā laika aktivitātes, apgrūtināta mijiedarbība starp ģimenes piederīgajiem un ekonomiskas grūtības.
Ekstrēmi sarežģīta eksistence ir vecākiem, kas aprūpē bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Augstajai partneru attiecību pārtraukšanas vai šķiršanās frekvencei bērnu ar speciālām vajadzībām vecāku vidū nav gadījuma raksturs. Dzīve bērna atkārtoto krampju, medicīnisku komplikāciju, miega traucējumu un regulāru uzvedības īpatnību dēļ ir ļoti smaga, „reizēm mājas kļūst par cietumu, no kura ir neiespējami aizbēgt”. Situāciju risināšana veicina pilnīgu vecāku un pārējo bērnu savstarpējo atkarību: „Katra diena ir piepildīta ar kontrastiem, skumjām un sāpēm, bet arī ar mīlestību un prieku.” Dzīvē ar bērnu, kam ir funkcionāli traucējumi, ir iespējami arī prieka, uzticības un mīlestības pilni mirkļi. Tas, vai un cik bieži ģimenei izdosies justies priecīgai, ir atkarīgs no daudziem faktoriem – personīgiem, ģimenes un sabiedrības.
Kāda māte ir rakstījusi:
„Cilvēkiem ir grūti saprast, ka dēls manā dzīvē nenozīmē tikai skumjas, bet arī prieku. Reizēm viņi man tuvojas ar raižpilnām sejām. Kad viņi man saka: „Ak, cik žēl, ka tavs bērns ir tik nevarīgs!”, es atbildu: „Un tomēr es viņu mīlu tādu, kāds viņš ir, un viņš mums sagādā daudz prieka.” Ja viņi man saka: „Cik tev ir jauks puisītis!”, es atbildu vai pie sevis nodomāju: „Jauks? Viņš neko nesaprot, viņš nestaigā, nerunā, neko neredz, viņam regulāri uznāk krampji un turklāt vēl ir sirdskaite. Tu saki – jauks?” Lielākoties savas dzīves mēs pavadām nemierā un skumjās. Tas ir tik jocīgi. Pat cilvēkiem, kas strādā aprūpes sistēmā, ir grūti saprast, ka šīs pretrunīgās jūtas mūsos dzīvo vienlaicīgi.”
Ģimenes, kas audzina bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, vajadzības pēc atbalsta palielinās, ja atbalsts nav sniegts tūlīt un ja tas neatbilst ģimenes interesēm. Citiem vārdiem sakot, pašvaldība nevar kavēties ar atbalsta pasākumiem un cerēt, ka situācija atrisināsies pati no sevis. Vajadzības pēc atbalsta tikai pieaug, un ģimene jūtas arvien vairāk pārstrādājusies. Var teikt, ka vecāki, kam sākotnēji pietiktu ar dažu stundu atbalstu nedēļā, drīz kļūst par ģimeni, kam problēmsituāciju risināšanai atbalsts jau nepieciešams katru dienu. Pats par sevi saprotams, ka bērnu ar funkcionāliem traucējumiem ģimenēm ir arī citas, ar bērna diagnozi nesaistītas problēmas. Ja salīdzinām bērna un vecāku savstarpējās problēmas, tad starp bērnu ar funkcionāliem traucējumiem ģimenēm un pārējām ģimenēm ar bērniem ir vairāk atšķirīga nekā vienojoša. Vairāku pētnieku apgalvojumu apstiprina arī empīriskā pieredze, – ģimenes vienotības graujošākie iemesli ir nevis bērna attīstības traucējumi vai to raksturs un apjoms, bet zemi ienākumi un nepietiekams atbalsts.