Kad kokiem nokrīt lapas,

no mūsu virtuves loga var redzēt tālāk

Tūmass Šedīns (Tomas Sjödin) kopā ar ģimeni dzīvo Sēvē, Gēteborgas tuvumā. Savu laiku viņš veltī ģimenei un darbam televīzijā, veidojot programmas par cilvēkiem ar dažādiem dzīves uzskatiem. Viņš raksta arī ievadrakstus un pārskatus laikrakstiem un bieži uzstājas sabiedriskās debatēs.

 

Tūmasa Šedīna pirmā grāmata "Osminkat" (Bez grima) tika izdota 10 000 eksemplāru lielā metienā, un tas viss īsā laikā tika pārdots. “Kad kokiem nokrīt lapas...” seko “Den enklaste glädjen” (Vienkāršais prieks), “Reservkraft” (Rezerves spēks), Pēc vecākā  dēlā Karla Petera aiziešanas mūžībā 2002.gada 17.jūnijā, top viņa piemiņai veltīta grāmata “Eftervärme”(Siltums, kas paliek). 2006. gada pavasarī zviedru lasītāju vērtējumam tiek pasniegta jaunākā grāmata – sarakste ar Mārtinu Lennebū (Martin Lönnebo), teologu, kas reizē ar kalpošanu Ēsterjētlandes draudzēs un pienākumiem bīskapa kārtā, ir bijis neaizstājams balsts un sirsnīgs tēvs dēlam ar garīga rakstura attīstības traucējumiem. Kamēr “Väder, vind och livets allvar” ( Laiks, vējš un dzīves nopietnība) un citas Tūmas Šedīna grāmatas vēl lasāmas tikai zviedru valodā, mēs piedāvājam atvērt “Kad kokiem nokrīt lapas…”!

 

Uzrunājot lasītājus autors saka:

 

“Uz nekārtīga rakstāmgalda guļ vairākas papīru kaudzes. Vienā no tām atrodas nesašķiroti dokumenti par mūsu dzīvi. Ja tā būtu bijusi citāda, varbūt papīri atrastos akurātos aktu vākos. Vieni vāki vēstulēm. Atbildētām un neatbildētām. Citi – sarakstei ar Austrumu slimnīcu. Vēl citi – visām epilepsijas lēkmju shēmām, ko esam aizpildījuši: ar zaļu krāsu – viegliem krampjiem, ar zilu – vidēji smagiem, ar sarkanu – smagiem. No rīta vai vakarā. Mājās vai taksometrā. Mums ir tāda statistika. Atsevišķi vāki būtu arī maniem sprediķiem. Tiem, kas bija kā neizdzīvotas teorijas, kā čirkstoši sausa teoloģija un kas nesaprasti nokrita pusmetru no kanceles, vēlāk pildīdami mani ar pretīgumu. Tie vākos nonāktu pašā apakšā, bet virspusē būtu sprediķi, kuros es uzdrīkstējos runāt par mūsu pašu savādo dzīvi. Dzīvi, kas bija prasījusi no mums tik ļoti daudz, ka to nevarēja apiet vai nolikt sāņus. Mēs tajā turējāmies stingri.

Arī visam citam, ko esmu uzrakstījis šajos gados, būtu savi aktu vāki. Pat piezīmju lapiņām ar īsām norādēm mūsu puikām. Vākos būtu arī citu cilvēku rakstītu tekstu fotokopijas, gluži apdilušas no biežās šķirstīšanas. Šie teksti likās veltīti tieši mums. Tie mūs uzrunāja vairāk, nekā mēs tos lasījām.

 

Katra lieta varētu būt savā vietā. Bet tagad viss krājas juku jukām. Protams, mēs esam saņēmušies un šķirojuši, un kārtojuši, bet drīz papīru kaudzes izaugušas atkal. Un viena no tām kļuvusi par šo stāstu. Stāstu par mums, par mūsu puikām un par dažiem cilvēkiem, kas palīdzējuši mums atklāt nezināmās dzīves puses, par tiem vecajiem un jaunajiem draugiem, kas mudinājuši mūs izturēties pret savu dzīvi nopietni. Mūsu stāsts būs par pasauli, kurā ļaužu vairumam nekad nav bijusi vajadzība vai iespēja ieskatīties. Par pasauli, kas pirmajā acumirklī varbūt vairāk līdzinās nemitīgām pūlēm, bet patiesībā zem redzamās virskārtas slēpj dziļāku jēgu un daudz skaistuma. Mans vienīgais mērķis, kas saistās ar šo grāmatu, ir pastāstīt. Necenšoties izskaidrot. Nežēlojoties. Kopumā mūsu dzīve tiek saudzēta un sargāta.

 

Varbūt šis stāsts ir atbilde visiem tiem labajiem cilvēkiem, kas mums jautājuši: "Kā jūs spējat?" Tas ir veids, kā pateikties par vārdiem, kas virzījuši mūs uz priekšu, par cilvēcisko saskarsmi, kas pavērusi ceļu. Kad es pats pārlasīju manuskriptu, ievēroju, ka daudz kas tajā saistās ar Bībeli. Tas nav manas profesijas dēļ. Tas ir dzīves cirsto brūču dēļ.”

Tūmass Šedīns

 

 

Tūmasa Šedīna grāmata “Kad kokiem nokrīt lapas, no mūsu virtuves loga var redzēt tālāk” (2003.) pagaidām ir pieejama tikai bibliotēkās vai ģimeņu atbalsta grupu dalībnieku grāmatplauktos.