Gurli Fīras – Dr. phil., psiholoģes un psihoterapeites, Zviedrijas psihiskās veselības apvienības (SFPH) biedres sarakstītā grāmata Aizliegtās skumjas ir grāmata par cerībām un skumjām, kas saistās ar bērnu, kuram ir funkciju traucējumi, kurā apkopota vairāk nekā 25 darba gados uzkrātā pieredze strādājot ar bērniem un vecākiem bērnu un jauniešu habilitācijā (Zviedrijā).

 

Grāmata ir viegli lasāma, izmantojot piemērus no dzīves un izvairoties no speciālās terminoloģijas, tajā sniegts dziļš psiholoģisks ieskats pārdzīvojumos un atziņās, pie kurām nonākuši vecāki, apzinoties, ka viņu bērnam ir nopietni funkciju traucējumi.

 

2002. gada augustā, tikai neilgu laiku pirms aiziešanas mūžībā Gurlī Fīra raksta:

 

Kad es 20. gs. 70. gados, beigusi psiholoģijas studijas, sāku strādāt bērnu habilitācijā, ne reizi vien bija grūti saprast vecāku reakciju. Dažreiz vecāki, pārāk mīlot bērnu, viņu sargāja tik ļoti, ka kavēja tā attīstību. Savukārt citi vecāki izvirzīja bērna patiesajam spēju līmenim neatbilstošas prasības. Sastapu arī vecākus, kas bija nepamatoti dusmīgi, un viņu dusmas, gadiem ejot, nemazinājās, bet atrada arvien jaunus izpausmes veidus. Taču visvairāk mani pārsteidza, ja vecāki, kas bija saņēmuši izsmeļošu informāciju par bērna attīstības traucējumiem, tomēr situāciju uztvēra un novērtēja neatbilstoši. Šķita, viss, kas ir skaidrs apkārtējiem, viņiem vienkārši nav pieņemams. Reizēm bērns tāpēc stipri cieta.

 

Man, lai varētu konstruktīvi strādāt ar bērnu, bija svarīgi panākt labu sadarbību ar vecākiem. Vajadzēja izprast viņu reakciju cēloņus. Teorijas par krīzēm skaidrojumu nesniedza, jo vairums vecāku, ko satiku, nereaģēja raksturīgi krīzei.

 

Sāku intervēt vecākus par viņu izjūtām un vienlaikus vācu literatūru par šo jautājumu – visu, kas attiecas uz vecākiem, kam ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī vecāku pašu sarakstītās grāmatas. Tā kā saskatīju līdzību ar skumju/sēru procesu, meklēju literatūru arī par to. Kad salīdzināju skumju teorijas ar vecāku aprakstiem, secināju, ka viņu izjūtas būtiskos momentos sakrīt ar Z. Freida (Freud S.) pētījumiem par skumjām 20. gadsimta sākumā un Dž. Boulbija (Bowlby J.) atziņām 60. gados. Tas, ko viņi nosauc par ilgām pēc “zaudētā objekta” un par protestu pret “zaudētā objekta” atņemšanu, atbilda vecāku ilgām pēc vesela bērna. Es nosaucu “zaudēto objektu” par “sapņu” bērnu. Vecāku protests, noliedzot diagnozi par bērna funkcionālajiem traucējumiem, nozīmēja: ”Neatņemiet man ilgoto “sapņu” bērnu!”

 

Pēdējos gados Zviedrijā dažādas teorijas par krīzēm un skumju procesu palīdzējušas saprast, kāpēc cilvēki, kas parasti izturējušies līdzsvaroti un atbilstoši sabiedrības normām, piepeši rīkojas neizskaidrojami un dīvaini. Skaidrs kļuvis arī tas, ka cilvēki, kas piedzīvojuši būtisku zaudējumu, var sajust sevī pilnīgu haosu, kaut arī ārēji joprojām izskatās un rīkojas kā vienmēr (Cullberg J., 1988; Fyhr G., 1999).

 

Soli pa solim vecāki virzās uz priekšu skumju procesā, lai integrētu zaudējumu jaunā realitātē. Speciālista uzdevums, strādājot ar bērnu, izpaužas prasmē netraucēt vecākus šajā attīstībā. Grāmatā esmu norādījusi uz nepieciešamību izturēties ar cieņu pret vecāku reakcijām. Kad pienācis īstais brīdis, vecāki paši var meklēt grāmatā atbildes uz saviem jautājumiem.

 

 “Aizliegtās” skumjas” iznāca 1983. gadā, bet es turpināju interviju sērijas ar “rūpju” bērnu vecākiem un citiem zaudējumu piedzīvojušiem cilvēkiem, kā arī sekoju publicētajai literatūrai par skumjām. Kaut arī pēdējos gados izdots daudz jaunu grāmatu, gribu minēt nozares celmlaužus – pētniekus A. Solnitu (Solnit A.), M.Starku (Stark M.) un S. Olšanski (Olshansky S.), kas 60. gados pirmie ievēroja sakarību starp bērna ar funkcionālajiem traucējumiem piedzimšanu un vecāku skumju procesu. Dziļāko skumju dinamiku, kas atbilst cietušo pašu pieredzei, tomēr vislabāk aprakstījuši un skaidrojuši iepriekš minētie autori – Z. Freids un Dž. Boulbijs.

 

Grāmata izmantota, izglītojot speciālistus un studentus Zviedrijas universitātēs un augstskolās. Tā papildināta un atkārtoti lielākos metienos izdota sešas reizes (pēdējais izdevums 2002.gadā). Grāmata iznākusi dāņu (1987., 2001.gadā), norvēģu (1995.gadā), rumāņu (1992.gadā) un krievu (2003.gadā) valodās. Grāmata prezentēta vairākās starptautiskās konferencēs par bērnu funkcionālajiem traucējumiem un aprūpi.

 

Mūsu sabiedrība neizprot skumju būtību. Varbūt sevišķi maz izpratnes ir, ja zaudēts “tikai sapņu bērns”. Skumjas, ko vecāki glabā vienmēr, ko viņi nemitīgi nes sev līdzi arī tad, kad krīze pārvarēta, reti gūst atklātu izpausmi, jo apkārtējie tās pārprot.

 

Zaudējumi, kas izraisa skumju procesu, var būt dažādi, taču neatkarīgi no tā, vai skumjas ir jaunas vai vecas, redzamas vai apslēptas, veselīgas vai neirotiskas, tās ir spēks, kas var kļūt kaitīgs, ja to nepietiekami novērtē un cenšas no tā izvairīties. Turpretī, ja skumjām tuvojas ar cieņu, ja tās izzina un iemācās ar tām tikt galā, kaitējuma vietā skumjas var sniegt dziļāku ieskatu dzīvē un veicināt briedumu.

 

Skumjas daudzos to izpausmes veidos ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Vairumam skumju pārvarēšanas un izdzīvošanas procesu nav vajadzīga speciālistu palīdzība. Tie risinās veselīgi arī pēc lieliem un būtiskiem zaudējumiem. Taču ir ļoti svarīgi, lai cilvēki, kas atrodas zaudējumu piedzīvojušo tuvumā, izturētos pret viņu reakcijām saudzīgi un nekaitētu procesa attīstībai. Esmu turpinājusi pētīt šos jautājumus un izveidojusi modeli, kas iezīmē galvenās vadlīnijas gan speciālistu, gan apkārtējo cilvēku attieksmei, lai sekmētu procesu un kontaktu ar cietušo. Tas, izmantojot bagātu pieredzi, aprakstīts grāmatā “Kā tikties ar skumstošiem/sērojošiem cilvēkiem” (“Hur man möter människor i sorg”, 1999.; izdevums dāņu valodā – 2000.gadā). Īpašu uzmanību veltīju skumju vispārējo un individuālo iezīmju aprakstīšanai, kā arī centos noskaidrot atšķirības starp skumjām un krīzi.

 

Abi “rūpju” bērna vecāki reti kad izjūt vienu un to pašu vienlaicīgi. Mātes un tēva reakcijās sastopamas atšķirības, bet šeit iztirzātās vairumā gadījumu ir līdzīgas. Tēva reakcija var būt līdzvērtīgi spēcīga. Tekstā pārsvarā runāts par “vecākiem”, un tikai vienkāršības labad, minot vienu no viņiem, esmu lietojusi vārdu “māte”.

 

Strādājot ar “rūpju” bērnu vecākiem, katra viņu reakcija jāvērtē ļoti nopietni, jo tikai tā var veidot vienotu pamatu, tiecoties pēc patiesas sadarbības ģimenē.

 

Pagaidām Gurlī Fīras grāmata Aizliegtās skumjas (2003) ir pieejama tikai bibliotēkās.